Jānis Streičs mūžībā
05.03.2026
Rīgas Latviešu biedrība saņēmusi sēru vēsti - 2026. gada 5. martā mūžībā devies Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (12.02.1999. –05.03.2002.), Rīgas Latviešu biedrības Goda biedrs, režisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs.
Rīgas Latviešu biedrība gaišā piemiņā un dziļā pateicībā godina Jāņa Streiča mūža veikumu un devumu Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanā un izsaka visdziļāko līdzjūtību viņa ģimenei un tuviniekiem.
Veltījums Jānim Streičam.
Daži pārdomu graudi par mūsu laiku un mūsu dzīves jēgu tajā.
Šoreiz – Tev aizejot Viņsaulē…
Katram no mums piedzimstot, Dievs ir devis uzdevumus, kas katram mums dzīvē ir jāpaveic, ņemot talkā savu raksturu, spējas, talantu un savus līdzcilvēkus, sabiedrību… Arī mūsu Jānim Streičam – kino režisoram, māksliniekam, sabiedriskam darbiniekam, ideju ģeneratoram, audzinātājam …
Par Jāni Streiču sacījām – ražīgs, darbīgs, saistošs un atšķirīgs daudzās jomās, ar pozitīvu skatu uz dzīvi. Perpetum mobile…
Sekojot Jāņa Streiča ceļam dzīvē un lielajā mākslā, interesanta un būtiska ir vācu filozofa Karla Jaspera doma, ka: “Patiesība ir tas, kas mūs saista“. Jā! Un šīs patiesības meklēšanas process dod impulsus mūsu dzīves nepārtrauktai kustībai un dinamikai. Un Jaspera doma, ka “prāts caurauž mūsu eksistenci”, mums, režisoriem un kultūras jomas cilvēkiem, ir mūsu darba pamats - atslēga. To sajutām tieši vai netieši arī Tavos darbos – to, ko sludināji un attīstīji arī tu, Meistar Jāni Streič, savās kino darbu koncepcijās un daudzās sabiedriskajās aktivitātēs.
Mani vienmēr ir pārsteidzis Jāņa Streiča talants publiskos kopbrīžos – LZA sēdēs un dažādās citās sapulcēs, sekojot līdzi notiekošajam vienlaikus skicēt to, kas notiek apkārt. Vienkārši, caur šo talanta prizmu, dokumentēt brīdi– šeit un tagad! Un tas ir bijis tik precīzi, ka vienmēr manī ir izraisījis sajūsmu un apbrīnu!
Pēdējās desmitgadēs Jāni iepazinām kā gleznotāju, priecājāmies par viņa izstādēm Rīgas Latviešu biedrībā un citur. Ar katru gadu arvien vairāk atklājās viņa gleznotāja talants. Bet ir jāsaprot, ka tas viss viņam “nekrita no gaisa”, tur bez talanta bija ieguldīts liels darbs un patiesa interese par šo mākslas jomu. Glezniecībā viņa galvenā tēma bija Latvija, Latgale, tās daba un cilvēki. Un šī talanta šķautne ir bijusi arī liels palīgs viņa kinorežisora darbā. Regulāra nodarbe ar zīmēšanu un gleznošanu bijusi kā sagatavošanās – iesildīšanās darbs pirms “lēciena”, uzsākot jaunu darba posmu pie nākamās filmas. Tur arī parādās mūsdienu eksistences filozofiskais pamats, ko redzam viņa kino darbos, kur tieši vai netieši notiek dzīves jēgas meklējumi. Viņa varoņu rūpes un problēmas par sevi, ir arī vienlīdz problēmu risināšana par šodienas pasauli tās ceļā uz nākotni. Un šis skatījums ir bezgala plašs.
Šodien, atvērtās pasaules raibo uzskatu jūklī būtiska atziņa, kas liek domāt kultūras kontekstā, ir , ka kultūra nevar būt tur, kur nav bijības normu dižgaru priekšā. Austrumos šī atziņa māca, ka pilnību iegūs tikai tas, kas bijīgi uzklausa savu Skolotāju. Bijības un atbildības sajūta ir Gara aristokrāta neatņemama sastāvdaļa, pretēji Homo vulgaris, kas dzīvo no acumirkļa acumirklī, apmierinādamies ar to, kas ir. Kalpošana ir Gara aristokrāta nepieciešamība, bet nevis jūgs. Ja šīs kategorijas cilvēks kaut ko ir sasniedzis, viņu pārņem nemiers un prasības pēc vēl kā augstāka un pilnīgāka. Tu, Jāni, biji šīs kategorijas cilvēks! Tā tas bija arī, mums strādājot kopā pie Blaumaņa, Vācieša un Streiča libreta Romualda Kalsona operai “Pazudušais dēls” pirms 30 gadiem Nacionālajā operā, kur man bija uzticēti režisora pienākumi. Tas bija kas īpašs! Īpašs operas iestudējums, īpaša neredzama mūsu garīga sadarbība tālajā 1996. gadā.
Tavs darbs vienmēr ir bijis saistīts ar cilvēkiem – visā viņu būtības spektrā. Caurmēra cilvēks nelabprāt piespiežas un tikai tad, ja to prasa kāda ārēja nepieciešamība, bet cēlais - Gara aristokrāts uzņemas darbu iekšējas nepieciešamības dzīts. Šie cēlie cilvēki paliek un izceļas mūsu apziņā un atmiņā. Viņi ir mūsu dzīves atjaunotāji. Viņu bijība un atbildība ir tās kategorijas, kas cilvēkam piešķir iekšēju cēlumu, kas to atšķir no Homo vulgaris.
Pārnesot šo atziņu uz mūsu apstākļiem Latvijā, varētu teikt: Homo vulgaris uz sava karoga rakstījis visnejaukāko, bet diemžēl, ļoti raksturīgo latviešu sakāmvārdu: “ Ne mana cūka, ne mana druva ”, bet Gara aristokrāts līdz ar Raini teiktu: “Es pasaul’s daļa atbildīgs par visu ! ”
To arī tu, Jāni, izbaudīji gan savā darbā, gan dzīvē, gan arī savulaik vadot senāko latviešu organizāciju – Rīgas Latviešu biedrību.
Atvadoties, sakām paldies par Tavu enerģiju, Tavu gara aristokrātiju, Tavu kalpošanu un cilvēkmīlestību! Tu daudzās situācijās biju mūsu Skolotājs…
Un, vienmēr atcerēsimies un atgādināsim sev, ka - nekas nesākas un nekas nebeidzas ar mums….
Guntis Gailītis
Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs
