Cieņā un pateicībā noliecam  galvas Mākslinieces mūža priekšā! 

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Ventas Vecumnieces tuviniekiem.

No Ventas Vecumnieces atvadīsimies 2017. gada 1.jūnijā no plkst.11.00 līdz 12.30 Dailes teātra Mazajā zālē un plkst.13.00 Pirmajos Meža kapos.

Saņēmu ziņu, ka mūžībā aizgājusi mundrā, vienmēr možā, apbrīnojami daudzpusīgā Venta Vecumniece – aktrise, režisore, rakstniece, teātra mākslai absolūti uzticīgs, gaišs cilvēks. Decembrī viņa būtu svinējusi savu deviņdesmito dzimšanas dienu, taču – ko var darīt – viņa to nesagaidīja.  Teātrī Venta ienāca sen, viņai bija tikai deviņpadsmit gadu, kad jauniete pieteicās Dailes teātra 2. studijā, kur viņas kursa biedru pulkā bija brīnišķi puiši un meitenes: Harijs Liepiņš, Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Valentīns Skulme, Rasma Roga – nu jau visi no šīs pasaules atvadījušies un viņiem pievienojusies arī Venta, bet kopā 1949. gadā viņi sāka skatuves ceļu Dailē.

Ventas Vecumnieces gaitu sākums teātrī bija neparasts, viņas pirmā loma bija kāds puika, pusaudzis Andris – Annas Brodeles viduvējā ludziņā “Zelta druva”, taču to bija iestudējuši Dailes teātra izcilākie meistari Eduards Smiļģis un Felicita Ertnere, un kopdarbs ar šiem meistariem iedzirkstīja Ventā domu arī pašai kļūt par režisori. 1951. gadā Vecumniece devās uz Teātra mākslas institūtu Maskavā un pēc pieciem gadiem kļuva par Dailes teātra režisori, iestudēja daudz un dažādas ievirzes lugas, visas nenosaukt, taču atmiņā jo spilgti dzīvo M. Birzes lugas “Pie Melnā medņa” izrāde un jo īpaši J. Smūla luga “Pulkveža atraitne vai Ārsti nezina nekā” ar brīnišķo aktrisi Lilitu Bērziņu galvenajā, centrālajā lomā. Venta ne tikai iestudēja lugas, bet pati tās arī rakstīja un lielu ievērību izpelnījās viņas luga “Teikuma vidū punktu neliek” (1970). 

Laiks ritēja, un 1990. gadā – jau labi sen – Venta Vecumniece no Dailes teātra aizgāja, taču joprojām viņa savam teātrim bija uzticīga – 2003. gadā sarīkoja jautru piemiņas vakaru mūžībā aizgājušām aktrisēm, kas toreiz varēja būt simtgadnieces, tajā pašā gadā iznāca itin bieza, augsti  vērtējama Vecumnieces grāmata “Dailes ugunij rada”, kurā apkopoti viņas raksti un atmiņas par Dailes teātra aktieriem un aktrisēm. Un reizu reizumis Venta iejutās kādā lomā: J. Jurkāna lugā “Dzīvīte, dzīvīte” viņa bija Vizbulīte, bet 2012. gadā patiesi uzdzirkstīja Dzidras lomā Ē. Hānberga lugas “Pirmā grēka līcis” izrādē – tur viņa bija starojoša, humora pilna, joprojām spirgta un lieliski saderējās kopā ar partneri Gunāru Placēnu. Pēc pāris gadiem Hānbergs bija uzrakstījis jaunu ludziņu “Ērtas dzīvošanas mirklīši”, kurā arī Ventai bija paredzēt loma – atkal Dzidra, taču aktrise no lomas atteicās, jo jūtot taču gadu nastu, tomēr televīzijas uzvedumos Vecumniece joprojām piedalījās, viņa brīdi darbojās gan “Ugunsgrēkā’, gan tikko kā notikušajā komikas pārsātinātajā seriālā “Bitīt matos”. 

Kā Ventai bija ar veselību – nezinu. Mūsu tikšanās reizēs viņa par to nemēdza žēloties vai sūroties, viņu drīzāk interesēja, kas notiek teātrī, kas Rīgas Latviešu biedrības namā un ko plāno Teātra komisija, kurā Vecumniece daudzus gadus darbojās, vairākos izciliem aktieriem veltītajos sarīkojumos lieti noderēja viņas stāstījums. Nu vairs tos nedzirdēsim, taču ilgi atcerēsimies gaišu cilvēku, kura pati lielākā vērtība bija teātris.