106101

TDA “Vija” atceres koncerts “Deju rakstiem Viju viju”
10.05.2019


TDA “Vija” atceres koncerts

“Deju rakstiem Viju viju”

 

      Rīgas Latviešu biedrības Tautas deju ansamblis “Vija” ielūdz uz ilggadējo kolektīva vadītāju Paula Toniga un Jāņa Vilcāna atceres koncertu “Deju rakstiem Viju viju” 2019. gada 10. maijā plkst. 19.00 Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē. 

      Koncertā skatītājus priecēs kolektīvi, kuru vadītāji ir bijušie Vijas dejotāji, vai ar kuriem gadu gaitā ir izveidojusies ciešāka draudzība. Koncertā piedalās: BDK “Ābecītis” vadītāja A.Vilcāne, I.Andiņa, DA “Pērle” vadītājs R.Dzintars, DA “Greizie rati” vadītāja I.Mažāne un I.Ladiga, VPDK “Oglīte” vadītājs J.Marcinkēvičs, VPDK “Mūri” vadītāja I.Uškāne, VPDK “Atvars” vadītāja I.Ermansone.


2019.gada 10.maijā bijušais TDA “Vija” mākslinieciskais vadītājs Jānis Vilcāns būtu atzīmējis savu 70. gadu jubileju. “Deju rakstiem Viju viju” ir koncerta nosaukums, kurš veltīts par godu viņam un viņa skolotājam Paulam Tonigam.


      Pauls Tonigs Paula dēls dzimis 1919. gada 25. maijā Tukumā. Dzimšana reģistrēta Tukuma vācu draudzē. Māte Tonigs Lidija –Pauline, par tēvu nekas vairāk nav zināms.

      Tukumā cītīgi gatavo dejotājus visiem laikiem un visām vajadzībām. No šīs vietas latviešu dejas mākslai nācis Jānis Grauds, pēc tam jau “mūsdienu” kvēlais greizsirdis no Nacionālās operas Gints Krūmiņš un operetes baleta prīma Daiga Grosmane.

      Pēc ģimnāzijas P. Tonigs kopā ar draugu, vēlāk dižās latviešu aktrises Lidijas Freimanes brāli Leonīdu Freimani, mācījās Rīgas Komercskolā un pēc tās beigšanas viņus pieņēma darbā Armijas ekonomiskajā veikalā par pārdevējiem. Arī Pirmās republikas laikā pastāvēja kaut kas līdzīgs pašdarbībai. Pāri ielai no Operas esot atnākusi kāda balerīna ar vācisku uzvārdu, apskatījusi dejas mākslas censoņus un aizvedusi Pauli un Leonīdu uz Operu pie baletmeistara Harija Plūča. 

      1942. gada janvārī Paulis no frontes bēgdams iestājas ansamblī “Bunte Buhne” – “Raibā skatuve”. Apbraukāja Vāciju, laimējās uzstāties kopā ar vācu kino leģendu Zāru Leanderi un Heincu Rīmani. Liktenis lēma, ka šoreiz dejošana no frontes neglābs un 1943. gada pavasarī Pauls saņem leģionāra apliecību kā Bangerska 19 divīzijas karavīrs ar norīkojumu uz Volhovas purviem. Izdzīvo. Viņam karš beidzas Dancigā (Gdaņskā) filtrācijas un izsūtīšanas nometnē, kur labo vācu valodas zināšanu dēļ ir tulks – rakstvedis. Tālāk mocības 50 grādu zemē Komi APSR, Vorkuta, Uhta un meža darbi. Vēlāk, kopā ar lēģera biedru Edgaru Vārdauni (nākamo slaveno scenogrāfu) iesaistās kluba pašdarbībā. 

      Viss beidzas laimīgi un atkal pateicoties viņas majestātei – dejai! Paulis sāka uzstāties kopā ar divām lēģerietēm, Lielā teātra balerīnām Ļoļu Ņemšinovu un Noru Radunsku. Kā vēlāk Pauls atcerējās – “Tāda cūkas laime caur dejošanu. Ja nāktos turpināt gāzt kokus mežā, tad turpat arī nomirtu!” 

      1946. gada vasarā Pauls laimīgi atgriežas Latvijā un 1947. gada februārī Helēna Tangijeva- Birzniece atļaujas viņu pieņemt darbā Operā. Algas ir mazas un nākas piestrādāt arī kur citur. Un tā darba rezervju sistēmā Pauls dibina deju pulciņu, kas arī ir deju kolektīva, vēlāk TDA “Vija” sākums. 1947. gada 1. maija svētkos Autoelektroaparātu rūpnīcas pagalmā pulciņš dejo pirmo koncertu, kas ir Paula deju kolektīva atskaites punkts.

      No 1950. – 1955. gadam strādā Kultūras un Izglītības tehnikumā par pasniedzēju. 

1955. gadā viņa audzēkņi kopā ar Zinaīdas Samas dejotājiem brauca uz Latviešu literatūras un mākslas dekādi Maskavā, lai piedalītos baletu “Laima” un “Brīvības sakta” uzvedumos un dejotu un Lielā teātra skatuves.

      1957. gadā Tonigs un viņa dejotāji atgriežas Maskavā , lai piedalītos VII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā.

      1977.gadā kopā ar “Viju” piedalās Latviešu kultūras dienās Krievijā, kur dejo uz Kremļa teātra skatuves.

      1986. gadā TDA “Vija” piešķir Nopelniem bagātā kolektīva nosaukumu.

      1991. gadā tiek izvirzīts Nopelniem bagātā skatuves darbinieka nosaukumam. Kaut kas aizķeras, nedabū! 

1997. gadā izvirzīts mūža pensijai. Taču arī to Pauls nesagaida, jo 2000.gada 21.07. mirst.

      

Jānis Vilcāns

10.05.1949.- 13.03.2018.

      Stāsts par cilvēku, kurš visu savu mūžu veltījis dejai, mīlējis savu ģimeni un nepadevies slimībai, līdz pēdējam turpinājis radoši strādāt.

Pārdaugavas puika! Dzīvoja Torņakalnā, kopā ar māti, divām māsām un vecomāti, kura ļoti mīlēja Jāni, lai gan nebija viņa īstā vecāmāte. Kukažiņa – tā bērni viņu sauca. Tēvu nav redzējis, ir tikai stāsts par viņu.  Māte visu mūžu strādāja turpat netālajā Bērnu slimnīcā, gan par sanitāri, gan vēlāk par saimniecības māsu. Jānim jau kopš agras jaunības nācās iet strādāt, lai varētu iztikt. Pabeidzis vietējo pamatskolu Jānis izmācās arodskolā par elektriķi un sāk strādāt rūpnīcā. Arodskolas laikā zēni tiek uzrunāti un aicināti dejot TDA Vija. Jānis aiziet savos piecpadsmit gados un tur arī paliek līdz mūža beigām. Pēc arodskolas ir iesaukums Padomju armijā. Tur, sava mazā auguma dēļ tiek par tankistu. Vēlāk, kad tika aicināts iemācīties vadīt auto, atbildēja – nē, man pietika ar tanku! Armijā, ierindā soļojot cēla kājas tik augstu, kā dejojot “batman” un parasti visus ar to smīdināja. To Jānis prata. Atgriežoties no armijas, jauneklis atgriežas arī savā „Barankā” kā tolaik sauca TDA Vija mājas „Auto transporta un šoseju darbinieku klubu”. Jānim patīk dejot un viņš ātri apgūst deju soļus, labi dzird mūziku un viņam piemīt aktiera dotības. Viņš ir mācījies arī kinoaktieru studijā. 

      Bija laiks, kad cilvēki nāca uz koncertu, un gaidīja Vilcāna parādīšanos. Lai arī cik laba bija partnere „Senajā dancī”, viņa nekad neizpelnījās aplausus tikai tāpēc, ka ir iznākusi uz skatuves. Atlika parādīties Vilcānam, ka skatītāji jau aplaudēja. Slavenā „Krievu kadriļa” ko kolektīvam uzlika vadītājs no Krievijas. Katrai meitenei bija jāizsit savu soļu kombinācija. Meitenes cītīgi mācījās, godam to darīja. Un, atkal, parādās Vilcāns, tāds īsts krievu puisis, paceltu galvu, lepns un visu varošs, un visu skatītāju uzmanību ir paņēmis viņš.  Kolektīva vadītājs Pauls Tonigs veiksmīgi prata ielikt Vilcānu dejās vajadzīgajā vietā. Dejā, kur puisis dejo ar divām meitām, Vilcāns dejoja ar kolektīva garākajām meitenēm. Viņš bija lielisks dejotājs.

Jānim atklājās arī pedagoga talants. Viņš mācēja iemācīt arī citiem dejot, vajadzēja tikai iegūt atbilstošu izglītību. Tāpēc Vilcāns iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā un pabeidz to kā mācīts deju skolotājs. Daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem viņš ir iemācījis pirmos deju soļus. Daudzi viņa audzēkņi joprojām dejo un vada citus kolektīvus. Ilgus gadus skaitās kā repetitors Vijā, bet patiesībā strādā arī kā vadītājs. Pilnīgi pastāvīgi kā vadītājs viņš ir toreizējā celtnieku klubā „Oktobris”, kur vada Vijas studiju.

      Nāk atmodas laiks, Vijieši no sava kluba tiek izmesti, kolektīvs izjūk. Rodas zināmas nesaskaņas arī ar kolektīva vadītāju. Daļa no sastāva atrod mājas Rīgas Latviešu biedrībā, bet arī tur sastāvs ilgi neturas, daļa kopā ar Tonigu atrod mājas Rīgas vagonu rūpnīcā, ko laipni piedāvā bijušais Vijas dejotājs Viesturs Tīle,  bet Vilcāns līdzi nedodas nevienam. Paiet vairāki gadi un 1999.gadā tiek svinēta P.Toniga 80 gadu jubileja. Tad, atkal tiek apzināti bijušie dejotāji, lai dotos un sveiktu vadītāju P.Tonigu viņa jubilejā ar deju. Tad arī izdodas pierunāt Vilcānu uzņemties kolektīva atjaunošanu. Sākumā meklējam mājas, līdz atrodam Rīgas Latviešu biedrību. 2017.gada pavasarī Jānis sapulcina kopā daudz bijušos dejotājus, strādā papildus arī sestdienās un izveido grandiozu koncerta programmu ar četriem pilniem sastāviem. Jā, kolektīvs nosvin TDA “Vija” 70 gadu pastāvēšanas gadadienu ar Jāņa Vilcāna veidotām dejām. Jānis jau septiņdesmito gadu sākumā sāka veidot savas dejas. Toreiz visi dejoja estrādes dejas. Un pamatā tās veidoja Raimonds Dzenis. Viņš arī palīdzēja un iedrošināja Vilcānu šim darbam. “Indiāņi” tā, laikam ir viena no pirmajām, iespējams, pati pirmā viņa horeogrāfija. Šobrīd Jāņa kontā ir 60, vai, iespējams, pat vairāk dejas. Viņa dejas dejo ne tikai Vijas dejotāji, bet arī citi kolektīvi. Līdz pēdējam brīdim viņš domāja par deju un gatavojās 2018.gada pavasara atskaites koncertam… 

      Un kur vēl neskaitāmie deju svētki. Bija arī kā asistents virsvadītājiem, bijis arī laukuma darbinieks. Un kurš gan neatceras to, ka Vilcānam bija tik skaļa balss, ka ruporu Daugavas stadionā viņam nevajadzēja! Protams, pēc tam viņš kādu laiku tikai čukstēja!

      Vilcāna pamatdarbs ilgus gadus bija Restaurācijas pārvaldē, kur viņš restaurēja vecās lustras – Operas nama, kinoteātra Rīga, Latviešu biedrības, Rundāles pils un daudzu citu namu un piļu lustras. Diemžēl, bet darbs bija saistīts ar ķīmiskām vielām, kas stipri sabojāja viņa veselību.

1979. gadā Jānis apņem sievu no dejotājām. Ģimenē piedzimst dēls Jānis, kurš iegūst statusu Juniors, vēlāk meita Ilze, no tēva puses mīļi saukta par meitiņu Peciņu. Jānis mīl savus bērnus, rūpējās par tiem Abi bērni ir mantojuši no tēva dejotāju gēnus un arī aktīvi dejo. Šobrīd viņam ir jau trīs mazbērni. 






      Atpakaļ