60580

Rainis un Bruno Skulte Latvijai
11.10.2015


Rainis un Bruno Skulte Latvijai

Rīgas Latviešu biedrība, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija un Latvijas Nacionālais kultūras centrs laipni ielūdz interesentus Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē 2015. gada 11. oktobrī plkst. 17.00 apmeklēt koncertu Rainis un Bruno Skulte Latvijai. Piedalās Kristīne Gailīte soprāns, Andžella Goba mecosoprāns, teicēja, Mihails Čuļpajevs tenors, Rihards Millers baritons, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas sieviešu koris Balta (mākslinieciskā vadītāja Māra Marnauza), kamerkoris Fortius (mākslinieciskā vadītāja Māra Marnauza), Rīgas kamerkoris Ave Sol (mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis), Vidzemes kamerorķestris (mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis), Nacionālo Bruņoto spēku štāba orķestris (mākslinieciskais vadītājs Dainis Vuškāns), Gruzijas Bruņoto spēku centrālā orķestra klarnešu kvartets. Koncerta diriģenti Māra MarnauzaAndris VeismanisAndrejs Jansons.

Koncertā skanēs Raiņa iedvesmotā simfoniskā poēma, sērdieņu dziesma-mistērija Daugava, kantāte Dziesmu vairogs (Jānis Veselis, Andrejs Eglītis), kā arī virkne sieviešu, vīru un jauktā kora dziesmas.

 

Ir tikai paradīze viena,
Tik viena sapņu zeme ir...
......................................
Tu, tālā Dievzemīt,
Tu, mana Latvija!

 

Šie latviešu dzejnieces Klāras Zāles vārdi, ko latvju mākslai uzticīgais komponists Bruno Skulte (1905. 22. II, Kijevā, Ukrainā – 1976. 19. V, Ņujorkā, ASV) brīnumainās skaņās licis gan solo, gan jauktā kora dziesmas veidolā, varētu būt kā vadzvaigzne visai viņa mūzikālajai darbībai. Talantīgs un daudzpusīgs komponists, aizrautīgs un iedvesmojošs diriģents, temperamentīgs ērģelnieks, aktīvs muzikāli sabiedrisks darbinieks. Tā īsumā varētu raksturot šo mākslinieku, kura devumu latviešu mūzikas kultūrā varbūt tikai tagad Latvijā pamazām sākam izvērtēt. Lai arī kur Bruno Skulte dzīvoja un strādāja – Latvijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, visur viņa uzmanības degpunktā bija latviešu mūzika, latviešu atskaņotājmāksla. Var jau būt, ka šī nesavtīgā uzticība latviešu lietai dažbrīd arī aizņēma visu mākslinieka laiku, visus viņa spēkus, ierobežoja viņa iekļaušanos plašākā internacionālā apritē. Tomēr tāds bija paša Bruno Skultes lēmums, tādēļ ne mums spriest, kā būtu izvērties viņa dzīves un mākslas gājums, ja viņš savā dzīvē svešatnē būtu izvēlējies citu ceļu. 

Bruno Skulte bija viens no pašiem ievērojamākajiem latviešu komponistiem, kuru bēgļu gaitas aizveda svešumā. Viņa skaņdarbu sarakstā ir krietns skaits jauktā, vīru, sieviešu, bērnu kora dziesmu, kantātes, opera, baleti, instrumentālā un vokālā kamermūzika, simfoniskie sacerējumi, skaņdarbi balsij ar orķestra vai ērģeļu pavadījumu, miniatūras koklēm, ērģelēm, kinomūzika. Plašs spektrs. Sarakstā nevaram atrast trīsdesmito gadu Latvijas mūzikas dzīves apskatos pieminētās kora dziesmas. Iespējams, tās, tāpat kā komponista stāstījumos pieminētais balets, divas simfonijas un citi darbi bumbu krusā vai ugunī aizgāja bojā padomju lidmašīnu uzlidojumā pa ceļam uz Vāciju. Tāpat varam vien minēt, uz kuru laiku attiecas arī darbu sarakstā nedatētie sacerējumi. Pārlapojot latviešu trimdas koncertu apskatus, redzam, ka Bruno Skultes partitūras allaž bijušas atskaņotāju uzmanības lokā. Īpaši tas sakāms par komponista daiļrades centrālajiem skaņdarbiem. To vidū Raiņa dzejas inspirētā sērdieņu dziesma Daugava (1959/1977), kantātes – latvju lūgsna Dievs, Tava zeme deg! (1950, Andrejs Eglītis; Kultūras fonda prēmija), Dziesmu vairogs (1963, Jānis Veselis un Andrejs Eglītis), Lielā junda (1965, nezināmu autoru – karavīru un Andreja Eglīša vārdi), Lūgsna (1952, Leonīds Breikšs), rapsodija par latviešu tautas ganu dziesmām Ganiņš biju (1965), tautiskais balets Koklētājs un velns (1969, Gopera fonda prēmija), Ziemassvētku kantāte Spoža zvaigzne attecēja (1963, dainu teksti), Balāde par kareivi, kas neatgriezās simfoniskajam orķestrim (1935), simfoniskais skerco Nerrs, simfoniskais tēlojums Daina (1947),vokāli simfoniskais sacerējums Dainu zeme (1950, Lilija Auza), stīgu kvartets (1954), arī daudzi citi darbi, to vidū arī opera Vilkaču mantiniece (1947/2004).

          Kādu vērtējumu Bruno Skultes daiļradei dod viņa mūzikas labākie pazinēji – kolēģi komponisti? Prominentais profesors Tālivaldis Ķeniņš saka: - Skultes muzikālā valodā nav nekā jauna nedz arī pārsteidzoša. Tā dziļi sakņojas 19. gadsimta tradīcijās ar to, ko šis laikmets  nes līdz liriskā smeldzē, romantiskos akcentos un personisku izjūtu iztēlē. Skultes stils nav samākslots dažādu mūsu gadsimtu (XX gadsimta – A. B.) „ismu” ietekmē, runā brīvu valodu. Tajā vairāk nekā vienā vietā manām dziļu izjūtu patiesīgumu un pārdzīvojuma dzirksti. Patētiski momenti ar episku nokrāsu viņa mūzikā ir iespaidīgi, it sevišķi psiholoģiskā plāksnē. Man Skulte vislabāk patīk, kad viņš ir vienkāršs. Miers, cildenums un neviltots muzicēšanas prieks tad dveš no viņa skaņdarbiem. Savukārt prasīgais laikraksta Laiks recenzents, komponists Arnolds Šturms atzīmē: - Uz folkloras pamatiem bāzētais darbs (Ganiņš biju – A. B.), kas skaņu, krāsu un tembru daudzveidībā radīja mirgojošas mozaīkas iespaidu, ir izcils pienesums mūsu tautas mūzikā.

Bruno Skultes mūžs aprāvās 1976. gada 19. maijā, agrā rīta stundā Ņujorkas valsts universitātes klīnikā, Bruklinā. Piemiņas dievkalpojums notika 23. maijā Bētlemes dievnamā, mākslinieka pelnu urna apglabāta Brāļu kapos Elka parkā, Katskiļos. Ievērojamam latviešu komponistam un diriģentam vairs nebija lemts redzēt Latviju, kas viņam tā arī sirdī palika kā tāla sapņu zeme, Dievzemīte.

Arvīds Bomiks,
muzikologs,
Rīgas Latviešu biedrības
Mūzikas komisijas priekšsēdētājs

 

 

Biļetes 5,- eiro, skolēniem, studentiem, pensionāriem 3,- eiro
Rīgas Latviešu biedrībā un stundu pirms koncerta
 
Atbalsta




      Atpakaļ