Kauņā 22.un 23. martā notika jau devītais Starptautiskais kokļu mūzikas festivāls "Kankles mano rankose". Latviju pārstāvēja Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisijas „Rīgas Danču“ kopienas koklētāji– Rozīte Katrīna Ponne, Malvīne Mantiniece, Dzintars Jēkabs Spīčs, Pēteris Ponnis un Gabriele Aputyte. Gabriele pagājšgad piedalījās „Rīgas Dančos“, jo studēja Latvijas Universitātē un tagad bija lieliska iespēja sakoklēt kopā, bet tagad jau atpakaļ Lietuvā un darbojas Viļņas Universitātes folkloras kopā „Ratilio“.

Festivāla iezīme ir dalībnieku referāti. No Latvijas tādi bija divi. Rozīte Katrīna Ponne stāstīja par koklēm, īpaši uzsverot unikālo atradumu – Dižkokli, kas tagad atrodas Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja fondos. Rozīte aicināja lietuviešus meklēt savu dižkokli, jo negaidīti atklājumi iespējami arī 21. gadsimtā. Rozīte raksturoja arī Latvijas koklētāju kopienas aktivitātes un nepieciešamību iekļaut koklēšanas tradīciju nemateriālās kultūras elementu sarakstā. 

Malvīnes Mantinieces referāts bija par mūsu valstī spēlētām koncertkoklēm, kas ir taisītas Lietuvā. Tas bija pārsteigums lietuviešu kankļu interesentiem, jo tieši tādus instrumentus, kas tik ļoti izplatīti Latvijā, kaimiņvalstī sen negatavo. Lietuvieši izdevuši apjomīgu savu kankļu katalogu, bet šie instrumenti, ko latviešu koklētāju ansambļos iesaukuši par „leitenēm“, tur nav pieminēti. 

Vairāki lietuviešu referātu autori iedziļinājās koklēšanas tradīcijas niansēs un aktualizēja lietuviešu kankļu daudzveidību. Somijas karēliete Jenni Venelainena (Jenni Venäläinen) prezentēja ideju  par kokles nozīmi mūsdienu dejas mūzikā atsaucoties uz faktu, ka koklei jeb somiski – kantelei visos laikos bijusi nozīme danču vakaros.

Festivāla koncertos bija daudz interesantu pārsteigumu. Lietuvieši spēlēja gan pa vienam, gan ansambļos. Ar solo priekšnesumu uzstājās arī pati festivāla direktore – Laura Lukenskiene. Laura spēlēja kankles, kuras izgatavotas 1936. gadā ar ierakstītu vēstījumu, ka Viļņa bija un būs Lietuvas galvaspilsēta. Pie tam, neliels priekšnesums bija ar no akmens gatavotām kanklēm. Jenni Vēnelainena  demonstrēja dažādas spēles tehnikas un īpaši uzsvēra savu karēļu izcelsmi – izrādās, ka viņas ģimene rada patvērumu Somijā, kad Karēliju okupēja PSRS. 

Latviešu koklētāju priekšnesums, kur centrālā vieta bija Dižkoklei, izsauca iespējams vislielākās ovācijas. Skatītāji labprāt dziedāja līdzi vairākas dziesmas pat tad, ja nemācēja latviski.

Festivāla noslēgumā  notika pārrunas par Baltijas koklētāju simpozija norisi nākamgad Latvijā. Izskanēja doma, ka rīkošanu varētu uzņemties Rīgas Latviešu biedrība kopā ar Latvijas Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju.