“Igauņu ceļš uz Austrāliju”

Pārvietoto personu dzīve laikā no 1945. līdz 1950. gadam

Otrā pasaules kara beigās tā uzvarētāji – Lielbritānija, Francija, PSRS un ASV bija sadalījuši Vāciju četrās zonās. Starp miljoniem bēgļu, pārvietotajām personām, piespiedu strādniekiem un karagūstekņiem bija aptuveni 40 000 igauņu. Daudzi bēgļi atgriezās dzimtenē brīvprātīgi un ar prieku. Tie, kas atradās PSRS kontrolētajā teritorijā, tika deportēti atpakaļ uz savu dzimteni un PSRS pieprasīja repatriēt “savus pilsoņus” no citām teritorijām. Baltijas bēgļi atteicās tikt deportēti atpakaļ uz  savām okupētajām valstīm. Rietumi neatzina Baltijas valstu aneksiju.

Bēgļu aprūpe tika izticēta UNRRA (Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija). UNRRA bija atbildīga par bēgļu izmitināšanu, apģērbu un pārtiku. Organizācijas mērķis bija veicināt bēgļu repatriāciju no pārvietoto personu nometnēm. Naktsmītnes tika piedāvātas pārvietoto personu nometnēs vai arī cilvēki varēja atrast dzīvesvietas pilsētās un ciematos. Pārtikas deva bija vienāda gan nometnēs, gan privātajās dzīvesvietās. Naktsmītņu kvalitāte bija ļoti dažāda - no pamestām armijas kazarmām nometnēs līdz pat pils cienīgai dzīvesvietai daļā pilsētu un ciemu. Nometnes atšķīrās pēc lieluma un tika pastāvīgi atvērtas un slēgtas, un to iedzīvotāji tika pārvietoti pat īpaši nebrīdinot. Dažas bija jauktās nometnes, kurās uzturējās dažādu nacionalitāšu pārstāvji, un bieži tajās bija tikai neliels skaits igauņu, citās bija galvenokārt Baltijas bēgļi, un vēl citās dzīvoja tikai igauņi. Francijas zonā bija vismazāk nometņu, bet Amerikas zonā - visvairāk.

Igauņi ir labi organizatori un, jo īpaši lielākās nometnēs, tika izveidotas Igauņu komitejas, lai uzturētu sakarus ar varas iestādēm un organizētu pasākumus. Drīz tika organizētas skolas un pulciņi - kori, tautu deju un teātra kopas, amatniecības pulciņi, sporta klubi un baznīcas.

Neraugoties uz draudiem par repatriāciju un nezināmo nākotni, vecāka gadagājuma cilvēki centās cik spēja. Jauniešiem, īpaši igauņu nometnēs, dzīve bija piepildīta. Grāmatas, žurnāli un laikraksti informēja cilvēkus.

Sākotnēji igauņi gribēja palikt Eiropā, tuvāk viņu dzimtenei. Viņi joprojām cerēja, ka kaut kādā veidā Igaunija atkal būs brīva un viņi varēs atgriezties mājās. Palēnām viņi saprata, ka tas nenotiks.

1947. gadā IRO (Starptautiskā palīdzības organizācija) pārņēma rūpes par palikušajām pārvietotajām personām. Repatriācija vēl joprojām bija oficiālā politika, bet arvien vairāk un vairāk pūļu tika ieguldīts, lai cilvēkus pārvietotu uz citu pastāvīgu dzīvesvietu. Ziemeļamerika, Dienvidamerika un Austrālija kļuva par populāriem galamērķiem. Problēma bija tā, ka uzņēmējas valstis sākotnēji vēlējās tikai gados jaunos darba ņēmējus, bet galu galā tika pierunātas uzņemt arī viņu ģimenes.

Līdz 1950. gadam pārvietoto personu nometnes jau bija gandrīz tukšas. Vienīgie palikušie cilvēki bija tie, kas gaidīja transportu uz savām jaunajām mājām.  

Austrālijai bija paveicies, ka tik daudzi no imigrantiem bija noslīpējuši savas organizatoriskās prasmes pārvietoto personu nometnēs un nesa tās uz mūsu pilsētām, kur tie drīz vien organizēja valodu skolas, baznīcas, korus, tautas deju un teātra kopas, skautu un gaidu organizācijas un sporta klubus. Pateicoties mūsu vecvecākiem un vecākiem, igauņu kultūra Austrālijā uzplauka, un viņu mantojums joprojām turpinās. Gandrīz 70 gadus pēc pirmo pēckara igauņu imigrantu ierašanās mēs svinam savu kultūras mantojumu 26. igauņu festivālā. Mēs turpinām iet savu priekšteču pēdās.

Detalizētu izklāstu par šo periodu sniedz Ferdinanda Kūla (Ferdinand Kool) lieliskā grāmata, “Pārvietoto personu nometņu hronika: igauņu bēgļi Vācijā 1944.-1951.”, ko publicējusi korporācija „Igaunijas arhīvi ASV”.