Rainis un Bruno Skulte Latvijai
11.10.2015
Rainis
un Bruno Skulte Latvijai
Rīgas Latviešu biedrība, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija un Latvijas Nacionālais kultūras centrs laipni ielūdz interesentus Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē 2015. gada 11. oktobrī plkst. 17.00 apmeklēt koncertu Rainis un Bruno Skulte Latvijai. Piedalās Kristīne Gailīte soprāns, Andžella Goba mecosoprāns, teicēja, Mihails Čuļpajevs tenors, Rihards Millers baritons, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas sieviešu koris Balta (mākslinieciskā vadītāja Māra Marnauza), kamerkoris Fortius (mākslinieciskā vadītāja Māra Marnauza), Rīgas kamerkoris Ave Sol (mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis), Vidzemes kamerorķestris (mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis), Nacionālo Bruņoto spēku štāba orķestris (mākslinieciskais vadītājs Dainis Vuškāns), Gruzijas Bruņoto spēku centrālā orķestra klarnešu kvartets. Koncerta diriģenti Māra Marnauza, Andris Veismanis, Andrejs Jansons.
Koncertā
skanēs Raiņa iedvesmotā simfoniskā poēma, sērdieņu dziesma-mistērija Daugava,
kantāte Dziesmu vairogs (Jānis Veselis, Andrejs Eglītis), kā arī virkne
sieviešu, vīru un jauktā kora dziesmas.
Šie
latviešu dzejnieces Klāras Zāles vārdi, ko latvju mākslai uzticīgais komponists
Bruno Skulte (1905. 22. II, Kijevā, Ukrainā 1976. 19. V, Ņujorkā, ASV) brīnumainās skaņās licis gan solo, gan jauktā kora dziesmas veidolā, varētu būt kā vadzvaigzne visai viņa mūzikālajai darbībai. Talantīgs un daudzpusīgs komponists, aizrautīgs un iedvesmojošs diriģents, temperamentīgs ērģelnieks, aktīvs muzikāli sabiedrisks darbinieks. Tā īsumā varētu raksturot šo mākslinieku, kura devumu latviešu mūzikas kultūrā varbūt tikai tagad Latvijā pamazām sākam izvērtēt. Lai arī kur Bruno Skulte dzīvoja un strādāja Latvijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, visur viņa uzmanības degpunktā bija latviešu mūzika, latviešu atskaņotājmāksla. Var jau būt, ka šī nesavtīgā uzticība latviešu lietai dažbrīd arī aizņēma visu mākslinieka laiku, visus viņa spēkus, ierobežoja viņa iekļaušanos plašākā internacionālā apritē. Tomēr tāds bija paša Bruno Skultes lēmums, tādēļ ne mums spriest, kā būtu izvērties viņa dzīves un mākslas gājums, ja viņš savā dzīvē svešatnē būtu izvēlējies citu ceļu.
Bruno
Skulte bija viens no pašiem ievērojamākajiem latviešu komponistiem, kuru bēgļu
gaitas aizveda svešumā. Viņa skaņdarbu sarakstā ir krietns skaits jauktā, vīru,
sieviešu, bērnu kora dziesmu, kantātes, opera, baleti, instrumentālā un vokālā
kamermūzika, simfoniskie sacerējumi, skaņdarbi balsij ar orķestra vai ērģeļu
pavadījumu, miniatūras koklēm, ērģelēm, kinomūzika. Plašs spektrs. Sarakstā
nevaram atrast trīsdesmito gadu Latvijas mūzikas dzīves apskatos pieminētās
kora dziesmas. Iespējams, tās, tāpat kā komponista stāstījumos pieminētais
balets, divas simfonijas un citi darbi bumbu krusā vai ugunī aizgāja bojā
padomju lidmašīnu uzlidojumā pa ceļam uz Vāciju. Tāpat varam vien minēt, uz
kuru laiku attiecas arī darbu sarakstā nedatētie sacerējumi. Pārlapojot
latviešu trimdas koncertu apskatus, redzam, ka Bruno Skultes partitūras allaž
bijušas atskaņotāju uzmanības lokā. Īpaši tas sakāms par komponista daiļrades
centrālajiem skaņdarbiem. To vidū Raiņa dzejas inspirētā sērdieņu dziesma Daugava (1959/1977), kantātes latvju lūgsna Dievs, Tava zeme deg! (1950,
Andrejs Eglītis; Kultūras fonda prēmija), Dziesmu
vairogs (1963, Jānis Veselis un Andrejs Eglītis), Lielā junda (1965, nezināmu autoru karavīru un Andreja Eglīša vārdi), Lūgsna (1952, Leonīds
Breikšs), rapsodija par latviešu tautas ganu dziesmām Ganiņš biju (1965), tautiskais balets Koklētājs un velns (1969, Gopera fonda prēmija), Ziemassvētku
kantāte Spoža zvaigzne attecēja (1963,
dainu teksti), Balāde par kareivi, kas
neatgriezās simfoniskajam orķestrim (1935), simfoniskais skerco Nerrs, simfoniskais tēlojums Daina (1947),vokāli simfoniskais
sacerējums Dainu zeme (1950, Lilija
Auza), stīgu kvartets (1954), arī daudzi citi darbi, to vidū arī opera Vilkaču mantiniece (1947/2004).
Kādu vērtējumu Bruno Skultes daiļradei dod viņa mūzikas labākie pazinēji kolēģi komponisti? Prominentais profesors Tālivaldis Ķeniņš saka: - Skultes muzikālā valodā nav nekā
jauna nedz arī pārsteidzoša. Tā dziļi sakņojas 19. gadsimta tradīcijās ar to,
ko šis laikmets nes līdz liriskā
smeldzē, romantiskos akcentos un personisku izjūtu iztēlē. Skultes stils nav
samākslots dažādu mūsu gadsimtu (XX gadsimta A. B.) ismu ietekmē, runā brīvu valodu. Tajā vairāk nekā vienā vietā manām dziļu izjūtu patiesīgumu un pārdzīvojuma dzirksti. Patētiski momenti ar episku nokrāsu viņa mūzikā ir iespaidīgi, it sevišķi psiholoģiskā plāksnē. Man Skulte vislabāk patīk, kad viņš ir vienkāršs. Miers, cildenums un neviltots muzicēšanas prieks tad dveš no viņa skaņdarbiem. Savukārt prasīgais
laikraksta Laiks recenzents,
komponists Arnolds Šturms atzīmē: - Uz
folkloras pamatiem bāzētais darbs (Ganiņš
biju A. B.), kas skaņu, krāsu un
tembru daudzveidībā radīja mirgojošas mozaīkas iespaidu, ir izcils pienesums
mūsu tautas mūzikā.
Bruno
Skultes mūžs aprāvās 1976. gada 19. maijā, agrā rīta stundā Ņujorkas valsts
universitātes klīnikā, Bruklinā. Piemiņas dievkalpojums notika 23. maijā
Bētlemes dievnamā, mākslinieka pelnu urna apglabāta Brāļu kapos Elka parkā,
Katskiļos. Ievērojamam latviešu komponistam un diriģentam vairs nebija lemts
redzēt Latviju, kas viņam tā arī sirdī palika kā tāla sapņu zeme, Dievzemīte.
Biļetes 5,- eiro, skolēniem, studentiem, pensionāriem 3,- eiro
