49058

Pētera Vaska autorkoncerts
16.11.2014

Pētera Vaska autorkoncerts

Rīgas Latviešu biedrība, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Komponistu savienība laipni ielūdz rīdziniekus, Rīgas viesus Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē 2014. gada 16. novembrī plkst. 16.00 noklausīties komponista Pētera Vaska autorkoncertu. Piedalās Sandis Šteinbergs vijole, Guna Šnē čells, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauktais koris un stīgu orķestris, diriģents Māris Sirmais.

      Koncerts veltīts Latvijas Republikas Proklamēšanas dienai

      Svētku uzrunu teiks Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis

      Ieeja brīva! 

 

Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētājs, muzikologs Arvīds Bomiks, tiekoties ar Pēteri Vasku, lūdza komponistu komentēt savu izvēlēto programmu.

Pēteris Vasks: - Atsaucoties Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas uzaicinājumam, šo programmu veidojām kopā ar diriģentu Māri Sirmo. Programmu noteica arī diriģenta izvēlētais koncertā iespējamais dalībnieku sastāvs. Atlasīju darbus, kas atbilst svētku koncerta programmai, kā arī man pašam ir būtiski un tuvi.

          Mūsu Tēvs (Pater Noster) – Tēvreize. Ikvienam komponistam, ja viņš ir ticīgs cilvēks, vajag mūžā šādu darbu, ko varētu dziedāt arī ticīgi ļaudis, uzrakstīt. Kādreiz mans tēvs, garīdznieks, jautāja: - Kad, dēls, tu uzrakstīsi Tēvreizi, ko varētu dziedāt daudzi cilvēki? Toreiz vēl nejutos gatavs ķerties pie šī darba. Tēvs aizgāja mūžībā, tad sapratu, ka jāraksta – gan tēva piemiņai, gan visu mūsu kopīgajam Tēvam. Tas ir visdziļākā ticībā tapis sacerējums, kas, manuprāt, ir cienīgs, lai ar to sāktu svētku koncertu.

          Savā tautā (Andrejs Eglītis). Mani ļoti uzrunāja šīs Andreja Eglīša dzejas rindas, varu zem katra tās vārda parakstīties. Dziesma tapa laikā, kad, brūkot padomju impērijai, visi bijām spārnos, un bijām gatavi atdot visu, lai atgūtu sev pazaudēto neatkarību.

Epifānija stīgu orķestrim. Mīlestības pilns pilns sacerējums, veltīts manam draugam somu diriģentam Juham Kangasam, pateicībā par mūsu ilgstošo sadarbību daudzu gadu garumā.  Arī kā sirsnīgs sveiciens no Latvijas, mūsu tautas, kuras melodija Tumša nakte, zaļa zāle iekļauta šajā darbā.

          Līdzenuma ainavas. Šis darbs radies, pateicoties Gidona Krēmera aicinājumam sacerēt skaņdarbu jauniešu korim Kamēr... un dažādām instrumentu kombinācijām. Izvēlējos sev tuvos - vijoli un čellu. Daba man allaž tuva ar savu neatkārtojamo skaistumu, līdzenumu ainavām, Piebalgas pakalniem, Latgales smeldzi, Kurzemes tiešumu. Arī ar zvaigžņi juma mirdzumu. Sacerējumā esmu centies atklāt cilvēka meditatīvas pārdomas saistībā ar dabas ritumu, tās atmodu austoša rīta saulstaros, visbeidzot krāšņo saules lēktu. Ir sasniegta kulminācija, ir sākusies jauna diena! Tad viss noklust... Vai tas bija tikai sapnis?

Viatore (Ceļinieks). Darbs radies pēc Roterdamas pilsētas pasūtījuma, kas togad bija viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām. Sacerējuma pamatā ir divas tēmas. Lēnā – ceļinieka tēma, kas pamazām attīstās, zemā reģistra instrumentiem pakāpeniski apaugot ar augstāku stīgu instrumentu skanējumu, līdz sasniegta kulminācija visā orķestrī. Pasaulē ir ieradies cilvēks, ceļinieks, ar sava mūža nebeidzamo gaitu – piedzimšanu, personības veidošanos, izaugsmi, mīlestību – līdz sasniegta virsotne. Tad pakāpeniski viss atgriezeniskā secībā noklust -  cilvēka dzīves ritums ir noslēdzies. Viņš šajā pasaulē ir bijis vienīgi ceļinieks. Savukārt otrā tēma – ātra, strauja, tā zvaigžņu mirga, zvaigžņotā bezgalība. Pakāpeniski abas tēmas, savstarpēji mijoties, veido kompozīcijas formu.

          Varonis (Zinaīda Lazda). Šis 1941. gada 18. jūnijā -  tātad tikai dažas dienas pēc masu deportācijām radies dzejolis mani ļoti uzrunāja. Iespējams, ir vieglāk atdot savu dzīvību kaujas laukā, bet mirt kā moceklim, savažotām rokām, tas ir kaut kas augstāks, dziļāks un diženāks.

          Lūgšana Latvijai (Velta Toma) ir jaundarbs un tiek atskaņots pirmo reizi. Sākas kā mūsu valsts himna Dievs, svētī Latviju! Tā ir lūgšana par mūsu Latviju, cilvēkiem, kuri mīt gan šeit Tēvzemē, gan dažādos laikos – senāk, tagad – izkaisīti plašajā pasaulē. Par cilvēkiem, kas saglabājuši savu Dzimtenes mīlestību, latvietību. Tā ir lūgšana par ticību nākotnei. Tāpēc aizlūgsim par ikvienu no mums, par mūsu tautu, par Latviju!

          Latvija man ir viss! Te dzīvoju, stādāju, elpoju, te ir manas mājas, nekur citur pasaulē sevi iedomāties nevaru. Te radušies mani darbi, tajos arī viss pateikts. Esam brīva, neatkarīga valsts, un katram mums šis Latvijas vārds jānes dziļi sirdī. Nesūrosimies! Latvija būs tāda, kādu mēs ikviens ik dienas to veidojam, neprasot – kas man par to būs? Godīgi katrs izdarīsim savu darbu, tad mūsu valsts plauks un attīstīsies! 

Saules mūžu Latvijai!

Priecīgus un gaišus svētkus!



      Back