Mūziķis ar atvērtu dvēseli Maestro Jānim Zirnim 1. martā jubileja !
01.03.2019
Lai tikai enciklopēdiski vien šeit fiksētu to, ko Rīgas Latviešu biedrības biedrs, Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Jānis Zirnis savā līdzšinējā mākslinieka mūžā spējis paveikt, tas aizņemtu krietnu raksta apjomu. Vispārējo latviešu, Amerikas, Latvijas Skolu jaunatnes, rajonu Dziesmu svētku un citu plašu sarīkojumu virsdiriģents, simfonisko orķestru un koru diriģents, pedagogs, džezmenis, daudzkārtējs starptautisko un nacionālo koru konkursu laureāts, dažādu žūrijas komisiju loceklis... Šo uzskaitījumu varētu vēl ilgi turpināt. Vien atgādināsim, ka ikvienā jomā, kur mūsu gaviļnieks ir darbojies, viņš atstājis paliekošas vērtības, atstājis savu neatkārtojamo māksliniecisko skatījumu uz lietām un parādībām. Jubilārs pie saviem mūziķiem, dziedātājiem, audzēkņiem, klausītājiem iet ar kaismīgi atvērtu sirdi. Šodien mums būs mākslas svētki, - tā kādreiz pirms Jāņa diriģētās operas Uguns un nakts Latvijas Nacionālās operas mūziķiem sacījis orķestra šefs Maestro Rihards Glāzups. Un šis vīrs zināja sava sakāmā svaru, nozīmi un atbildību.
Kur saknes meklējamas Jāņa atvērtībai, dvēseliskumam, labestīgumam, dzīves un mākslas izjūtai, cilvēcīgumam? Mātes mudinājums mācīties bijis kā vadzvaigzne visā Jāņa mūžā. Viņa dēlam novēlējusi to, ko pašai savā sūrajā strādnieces mūžā pilnībā nebija izdevies piepildīt. Jānis kā vislielāko sodu uztvēris to, ja kādam ienācis prātā pasūroties mātei par kādu viņa nedarbu vai neizdarīto. Bijis bailes nodarīt pāri mātei. Savukārt tēvs, Vidzemes pusē iecienīts klavieru skaņotājs, visai dzīvei gājis cauri kā optimists, ne uz vienu cilvēku neapvainojies, tāds labestīgs arī aizgājis viņsaulē. Arī Jāņa mūžā liktenis dažkārt sagādājis sarūgtinājumus, tomēr laikam šī no tēva mantotā rakstura īpašība ir ļāvusi stāvēt pāri dzīves nebūšanām. Dīvaini, pat kuriozi, piemēram, šodien skan fakts atbildīgajā Dziesmu svētku virsdiriģenta amatā Jānis Zirnis vairākkārt ir ievēlēts ar vislielāko balsu skaitu, viņa mūzikas izjūtai aizrautīgi pakļaujas dziedātāju tūkstoši, bet ... Latvijas Nacionālās operas vadoņiem savulaik viņa talants vairs nebija nepieciešams! Mākslas pasaules izpratnei un izjūtai tuvinājis audžutēvs, gleznotājs un kaismīgs sava novada vēstures pētnieks. Bet ar pirmo mūzikas skolotāju Valdi Biezo, kas mazo Jāni stingri paņēma pie rokas un aizveda uz Cēsu mūzikas skolu, dzīve vēlāk saveda kopā darbs teātrī. Tāpat pie rokas jauno diriģentu paņēma arī viņa konservatorijas profesors Jānis Ozoliņš, aizveda pie kora un teica: - Strādā! Savus vecākos kolēģus Jānis allaž ir respektējis, cienījis, izturējies pret viņiem ar pietāti, tajā pašā laikā zināšanu alkas, domāšanas un rīcības patstāvība ir rūdījušas viņa dzīves un mākslas uzskatus, atbildību. Viņš allaž priecājies par citu panākumiem, nekad un nekur nav gājis kā uzvarētājs, vienmēr bijis savējais, arī kopīgajā darbā ar jaunākajiem kolēģiem, kurus atbalstījis un ļāvis realizēt viņu ieceres. Droši vien šīs cilvēciskās īpašības un talanta starojums ir bijis par iemeslu tam, ka Jānis nekad savā mūžā nevienā darbā nav uzprasījies, viņš allaž ticis aicināts.
- Kad esi Dziesmu svētku varā un kad veicas, tad sajūta ir neatkārtojama. Bet ne jau vienmēr tā ir. Atbildība ir milzīga. Priecājos par sasniegumiem, rūgti pārdzīvoju neveiksmes, reizēm neizpratni. Mēs neesam iedomājami bez Dziesmu svētkiem. Vai tad šie svētki nav viena no tām retajām vērtībām, ko spējam piedāvāt pasaulei? Tie ir svarīgi visai mūsu tautai. Dziedātāji nāk tev pretim ar atvērtu sirdi, to pašu viņi gaida arī no tevis. Vai būsim viņiem vajadzīgi, to cilvēki lems.
Svētkos suminot, cieņā un draudzībā –
Arvīds Bomiks,
Rīgas Latviešu biedrības
Mūzikas komisijas priekšsēdētājs,
muzikologs
