Doma ir sakne, kas zemē stiedz...
28.04.2014
Literārā pēcpusdiena Doma ir sakne, kas zemē stiedz...
Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisija, Literatūras komisija un MMA Raiņa un Aspazijas māja 2014. gada 28. aprīlī plkst. 18.00 Līgo zālē ielūdz uz literāru pēcpusdienu Doma ir sakne, kas zemē stiedz..., kas veltīta Eiropas kultūras garīgo vērtību paudējai, izcilai latviešu dzejniecei, dramaturģei, Rīgas Latviešu teātra darbiniecei Aspazijai.
Aspazija ir viena no Latvijas kultūras virsotnēm. Viņas spilgtajam un neatkārtojamam talantam, viņas literārajam mantojumam ir būtiska nozīme šodienas sabiedrības izpratnei par savas tautas kultūrvēsturiskiem procesiem. Par savu sabiedriski aktīvo dzīves ritmu Aspazija ir izteikusies: Skaists un liels ir cilvēka mūžs, ja tas pavadīts darbā un ja darbs ir bijis radošs, kur pats darbonis audzis līdz ar viņu.
Sarīkojumā par Aspazijas dramaturģiju stāstīs RLB Teātra komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Viktors Hausmanis, kopā ar RLB Literatūras komisijas locekli mg.phil. Gaidu Jablovsku ielūkosimies dzejnieces dzīves vietās un ritmā. Aspazijas darbus skandēs aktieri Ieva Mūrniece un Haralds Ulmanis.
Rīgas Latviešu biedrības vēsturē savu vārdu Aspazija ierakstījusi paliekoši. 1887. gadā toreiz 22 gadus vecā, jūsmīgā dzejniece Teātra komisijas izsludinātajam orģināllugu konkursam iesniedz savu dramaturģisko darbu Atriebēja un gūst pirmo godalgu. Žūrija atzīst, ka- Pēc satura bagātības viņa ieņem pirmo vietu. Karakteri viscaur dabiski un labi tēloti; skati pilni efektu, aizgrābjoši. Valoda ļoti laba, samērīga nopietnam saturam. Aspazija turpina strādāt par dramaturģi, saraksta prologu Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas svinībām un gūst atzinību no Teātra komisijas vadītāja Kristapa Berga un mecenāta Augusta Dombrovska, iepazīstas ar Rūdolfu Blaumani un Rīgas Latviešu teātrī tiek iestudētas lugas Vaidelote, Zaudētās tiesības. Par šo savas dzīves posmu dzejniece raksta ...izcilākie gara darbinieki mani ļoti labi ieredzēja, pat augsti cienīja, lutināja un centās mani visiem spēkiem paturēt savā vidū. Kritiķi zīmīgi rakstīja, ka ar Aspaziju dvēsele ienāca literatūrā- tā izceļot viņas spējas pārliecinoši un cildeni attēlot cilvēku domas, jūtas un ilgas.
